Vēja kapi

[Vējš]
Es reiz skrēju bez malas, bez gala.
Nepiederēju nevienam, bet biju visur.
Es biju elpa kokos un spēks buru audeklā.
Tagad mani ķer. Griež. ņem pret gribu.
Katrs spārna aplis man saīsina ceļu.
Es kļūstu par vienu virzienu.
Par troksni. Par produkciju.

[Turbīna]
Man nav žēl. Es griežos.
Es griežos, jo tāds ir uzdevums.
Vējš ienāk. Es viņu sadalu.
Viņš bija bezjēdzīgs — tagad viņš silda, izgaismo, lādē.
Viņš kalpo.
Manas malas ir asas, bet tās baro pilsētas.
Vai tā nav skaistākā forma — lietderība?

[Putns]
Es lidoju, kā tēvi mani mācīja.
Zeme zem manis, debesis virs manis.
Es neredzēju to spārnu. Tik ātrs, tik kluss.
Un tad — tumsa.
Mans brālis krita aizvakar. Māsas — pērn.
Mēs vairs nedziedam rītausmā.
Mēs rēķinām zaudētos.

[Cilvēks]
Es domāju, ka daru pareizi.
Zaļi. Ilgtspējīgi.
Bet kāpēc mani dēli nevar gulēt?
Kāpēc klusums vairs nav dziedinošs, bet dūcošs?
Kāpēc debesīs ir mazāk dzīvības?
Un kāpēc vējš... šķiet dusmīgs?

[Zeme]
Man ir betona saknes.
Tūkstošiem tonnu sver uz maniem kauliem.
Es nekliedzu. Es klusēju.
Jo, kad viss būs beidzies,
es atkal dzemdināšu.
Ja jūs atļausiet.


---