Apļa klusā evolūcija
Sākumā viņš bija punkts.
Bez apjoma, bez virziena. Tikai esamība.
Pēc tam — vilkme. Ap viņu izklājās attālums.
Viņš kļuva par līniju, tad par loku.
Bet tas vēl nebija aplis.
Viņš slēdzās ciet, kļuva pilns.
Tad ilgi klusēja.
Citi mainījās, viņš palika.
Taču kādu dienu viņš sāka vērpties.
Nevis rotēt, bet vērpt —
kā doma, kas griežas ap sevi
un sāk saprast,
ka forma ir tikai aizsegs.
Viņš izplūda gaismā.
Un kļuva par to,
kas vairs nebija aplis,
bet ko visi atcerējās kā viņu.
Comments
Post a Comment