Šis jautājums ir spekulatīvs, taču ļoti interesants no sociālpsiholoģijas un sabiedrības uzvedības skatpunkta. Ja pieņemam, ka valdība oficiāli paziņotu, ka vakcīnās ir tikai ūdens, bet saglabātos viss pārējais — spiediens, ierobežojumi, privilēģijas vakcinētajiem, sabiedriskās dzīves šķirošana, mediju kampaņas utt. — tad iespējamo "savakcinēto" proporciju varētu ietekmēt vairāki faktori: 1. Konformitāte un sociālais spiediens Daudzi cilvēki vakcinējas nevis aiz pārliecības, bet lai varētu "dzīvot mierīgi", strādāt, ceļot, piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Ja šie stimuli paliek spēkā, tad arī daļa cilvēku piekristu "ūdens vakcīnai" vienkārši kā formalitātei. 2. Simboliskā nozīme Pat ja vakcīna ir ūdens, tā var kļūt par simbolisku pakļaušanās aktu vai lojalitātes apliecinājumu. Šāda veida psiholoģiski mehānismi strādā totalitārās vai autoritārās sistēmās. 3. Cilvēku attieksme pret sistēmu Tiem, kas jau sākotnēji neuzticējās varai, šāda atklāta "ūdens v...
Vēja parku būvniecība Latvijā, kā arī citur, var radīt dažādus izaicinājumus un iebildumus. Daži no iespējamajiem iemesliem, kādēļ vēja parki Latvijā varētu tikt uzskatīti par problemātiskiem, ir šādi: 1. Vides ietekme – Vēja turbīnas var ietekmēt putnu un citu dzīvnieku populācijas, īpaši, ja tās tiek izvietotas migrācijas ceļos vai dabiskajās dzīvotnēs. 2. Estētiskā ietekme – Vēja parki bieži tiek uzskatīti par vizuāli traucējošiem, jo tie var būt ļoti redzami lielās teritorijās, mainot ainavu un ietekmējot tūrisma un atpūtas zonas. 3. Trokšņa piesārņojums – Vēja turbīnas rada troksni, kas var traucēt vietējiem iedzīvotājiem, it īpaši, ja vēja parkus būvē tuvu dzīvojamo apgabalu vai lauksaimniecības teritorijām. 4. Zemes izmantošana un lauksaimniecība – Vēja parki aizņem lielu platību, kas var samazināt pieejamās lauksaimniecības zemes, īpaši vietās, kur ir nepieciešams ilgtspējīgs lauksaimniecības darbības attīstības līdzsvars. 5. Augstas izmaksas – Vēja parku uzstādīšana var būt dā...
Sākumā viņš bija punkts. Bez apjoma, bez virziena. Tikai esamība. Pēc tam — vilkme. Ap viņu izklājās attālums. Viņš kļuva par līniju, tad par loku. Bet tas vēl nebija aplis. Viņš slēdzās ciet, kļuva pilns. Tad ilgi klusēja. Citi mainījās, viņš palika. Taču kādu dienu viņš sāka vērpties. Nevis rotēt, bet vērpt — kā doma, kas griežas ap sevi un sāk saprast, ka forma ir tikai aizsegs. Viņš izplūda gaismā. Un kļuva par to, kas vairs nebija aplis, bet ko visi atcerējās kā viņu.
Comments
Post a Comment